четверг, 29 сентября 2011
IR JĀMĀCĀS MĪLĒT (:
27. sep 22:07
Mani veda uz krēsla pa slimnīcas koridoriem. Viena medmāsa teica otrai: "Bet varbūt nevajag uz atsevišķo palātu, varbūt var uz kopējo?"
Es satraucos: "Kāpēc uz kopējo,ja ir iespēja uz atsevišķo?"
Māsiņa paskatījās uz mani ar tādu patiesu līdzjūtību, ka es nedaudz izbrīnījos. Tikai vēlāk es uzzināju, ka atsevišķajās palātās liek mirstošos, lai citiem nebūtu jāvēro viņa aiziešana no šīs pasaules.
"Ārste teica, ka atsevišķās," atkārtoja medmāsa.
Es nomierinājos. Bet, kad nonācu gultā, sajutu atvieglinājumu no tā vien, ka nekur nav jāiet, ka no manis nevienam neko nevajag, ka ir beigusies mana nepārtrauktā atbildība. Es jutu, ka apkārtējā pasaule ir mani atbrīvojusi, un man bija pilnīgi vienalga,kas tajā pasaulē notiek. Mani neviens un nekas neinteresēja. Es biju ieguvusi tiesības uz atpūtu. Un tas bija labi. Es paliku vienatnē ar sevi, ar savu dvēseli, ar savu dzīvi. Tikai ES un ES. Bija beigušās problēmas, steiga un svarīgi jautājumi. Visa šī skriešana pēc īslaicīgā likās tik sīka, salīdzinot ar Mūžīgo, ar Dzīvi un Nāvi, ar to nezināmo, kas sagaida nebūtībā...
Un tad ap mani sāka mutuļot īstā Dzīve. Tas viss man bija kaut kas jauns un pārsteidzošs. Mani sajūsmināja viss: no rītiem putnu dziedāšana aiz loga, pa sienu slīdošie saules stari, zeltainās koku lapas, ko varēja redzēt uz dzidri zilo rudens debesu fona, mostošās pilsētas trokšņi- papēdīšu klaudzoņa un trotuāra, mašīnu taurēšana, krītošo lapu čabēšana... Ak, Dievs, cik brīnišķīga ir dzīve! Bet es tikai tagad to sapratu...
"Nu, bet kas par to," es sev teicu, "sapratu taču. Un man vēl ir pāris dienu, lai to izbaudītu un iemīlētu no visas sirds."
Mani aptverošajā brīvības un laimes sajūtā gribējās ar kādu dalīties, un es pievērsos Dievam, jo viņš pašreiz bija man tuvāk par visiem.
"Dievs, paldies, ka TU devi man iespēju saprast, cik skaista ir Dzīve un iemīlēt to. Lai arī pirms pašas nāves, tomēr es uzzināju, cik lieliski ir dzīvot."
Mani piepildīja mierīgas laimes sajūta. Manī bija apmierinātība, brīvība un bezgalīgu debesu skaņas vienlaicīgi. Pasaule skanēja un pārklājās ar Dievišķās Mīlestības zeltaino gaismu. Es sajutu šīs varenās enerģijas viļņus. Likās, ka Mīlestība ir kļuvusi blīvāka, bet tajā pat laikā mīksta un caurspīdīga kā okeāna viļņi. Tā piepildīja visu apkārtējo telpu, un pat gaiss kļuva smagāks un plūda plaušās lēnā pulsējošā straumē. Man likās, ka viss, ko es redzēju, piepildījās ar šo zeltaino gaismu un enerģiju. Es Mīlēju. Un šī mīlestība bija kā Baha ērģeļmūzikas varenības un vijoles lidojošās melodijas apvienojums.
Atsevišķā palāta, diagnoze "akūtā leikoze 4.stadijā" un ārstes atzinums par neatgriezeniskajām izmaiņām organismā deva zināmas priekšrocības. Pie mirstošajiem laida visus un jebkurā laikā. Tuviniekiem ieteica aicināt radus uz bērēm, un pie manis sāka plūst sērojošo radinieku straume. Es sapratu viņu grūtības: ko lai runā ar mirstošu cilvēku, kurš turklāt vēl pats to zina? Man bija jautri, skatoties uz viņu apjukušajām sejām. Bet man bija arī prieks: kad vēl es viņus visus satiktu?
Par visu vairāk man gribējās padalīties ar viņiem savā dzīves mīlestībā. Nu kā var nebūt priecīgs tikai par to, ka tu dzīvo? Es uzjautrināju draugus un radus, kā vien pratu: stāstīju anekdotes, gadījumus no dzīves... Visi, paldies Dievam, smējās, un atvadas notika prieka un apmierinātības atmosfērā.
Trešajā dienā man apnika gulēt un es sāku staigāt pa palātu, sēdēt pie loga. Šajā nodarbē mani pārsteidza ārste un uztaisīja histēriju, kliedzot, ka es nedrīkstu celties.
Es patiesi biju pārsteigta un jautāju: "Vai tas kaut ko mainīs?"
"Nē," tagad apjuka ārste. "Bet jūs nevarat paiet."
"Kāpēc?"
"Jums ir līķa analīzes. Ar tādām jūs pat dzīvot nevarat, bet jūs sākāt celties."
Pagāja man piešķirtās maksimālās četras dienas. Es nemiru, bet ar baudu stūmu iekšā desu un banānus. Man bija labi. Bet ārstei slikti, jo viņa neko nesaprata. Analīzes neuzlabojās, asinis pilēja bāli rozā krāsā, bet es sāku iet hallē skatīties televizoru.
Ārstes bija žēl. Bet Mīlestība pieprasīja priecīgus apkārtējos.
"Dakterīt, bet kādas jūs gribētu redzēt tās analīzes?"
"Nu kaut vai tādas." Viņa ātri uzrakstīja uz lapiņas kaut kādus burtus un ciparus. Es neko nesapratu, bet uzmanīgi izlasīju. Ārste paskatījās uz mani, kaut ko nomurmināja un aizgāja.
Nākošajā rītā viņa iedrāzās pie manis palātā ar saucienu:
"Kā jūs to darāt?"
"Ko es daru?"
"Analīzes! Tās ir tādas, kā es vakar uzrakstīju."
"Ā! Kā lai es to zinu? Un kāda tam, pofig, nozīme?"
Ekskluzīvs beidzās. Mani pārveda uz kopējo palātu. Radinieki jau visi bija atvadījušies un vairs nenāca.
Palātā bija vēl piecas sievietes. Viņas gulēja, pagriezušās pret sienu, un, drūmi klusējot, aktīvi mira.
Es izturēju trīs stundas.Mana Mīlestība sāka smakt. Vajadzēja steidzīgi kaut ko darīt. Izripinājusi no gultas apakšas arbūzu, kaut kā dabūju to uz galda, sagriezu un skaļi paziņoju:
"Arbūzs noņem nelabumu pēc ķīmijterapijas."
Palātā virmoja pirmā sniega smarža. Lēnām pie galda pievirzījās pārējās.
"Vai tiešām noņem?"
"Aha," noteicu ar zinātāja nevērību, taču informācijas par to man nebija.
Arbūzs sulīgi kraukšķēja.
"Patiešām noņēma," teica tā, kas gulēja pie loga un staigāja uz kruķiem.
"Man arī pārgāja. Un man arī," priecīgi apstiprināja pārējās.
"Nu re," es apmierināta pamāju. "Ziniet, man reiz bija tāds gadījums...A anekdoti par to zināt?"
Divos naktī palātā parādījās dežurējošā medmāsa un sašuta: "Beidziet zviegt, jūs visam stāvam neļaujat gulēt."
Pēc trim dienām ārste klusām pajautāja: "Vai jūs nevarētu pāriet uz citu palātu?"
"Kāpēc?"
"Šajā palātā stāvoklis visiem uzlabojies, bet blakus ir daudz "smago"."
"Nē," iekliedzās manas palātas kaimiņienes, "nelaidīsim."
Nepalaida, bet no citām palātām sāka nākt pie mums ciemos- vienkārši pasēdēt, papļāpāt, pasmieties. Un es sapratu, kāpēc viņi nāca- šajā palātā dzīvoja Mīlestība. Viņa katru ietina zeltainā vilnī, un visiem kļuva omulīgi un mīlīgi.
Īpaši man patika sešpadsmitgadīgā baškīru meitene. Viņa nēsāja uz pakauša sasietu baltu lakatiņu, kura stūrīši atgādināja zaķa austiņas. Viņai bija limfmezglu vēzis. Un man likās ka viņa neprot smaidīt. Pēc nedēļas es ieraudzīju, kāds viņai kautrīgs un patīkams smaids. Bet, kad viņa pateica ka zāles sākušas iedarboties un viņa sāk izveseļoties, mēs noorganizējām svētkus, uzklājām lielisku galdu, kura ekskluzīvākais dzēriens bija pudele ar kumisu, no kura mēs ātri apreibām un sākām dejot.
Kad, izdzirdējis troksni, ieradās dežurējošais ārsts, viņš vispirms mēmā pārsteigumā uz mums skatījās, bet pēc tam noteica: "Es trīsdesmit gadus te strādāju, bet kaut ko tādu redzu pirmo reizi."
Pagriezās un aizgāja, bet mēs vēl ilgi smējāmies, atceroties viņa sejas izteiksmi. Bija labi.
Es lasīju grāmatas, rakstīju dzeju, skatījos pa logu, sarunājos ar kaimiņienēm, pastaigājos koridorā... Un mīlēju visu, ko redzēju: grāmatu, kompotu, kaimiņieni, mašīnu aiz loga, veco koku. Man potēja vitamīnus, jo kaut ko potēt vajadzēja.
Ārste ar mani gandrīz nesarunājās. Bet pēc trim nedēļām teica: "Hemoglobīns jums 20 vienības augstāks par vesela cilvēka normu. Vairāk celt nevajag."
Likās, ka viņa par kaut ko dusmojas. Iznāca, ka viņa ir muļķe un ir nepareizi noteikusi diagnozi, bet tā tas nebija, un viņa to zināja.
Bet vienreiz viņa mani pažēloja: "Nevaru jums apstiprināt diagnozi, jo jūs izveseļojaties, kaut arī jūs neviens neārstē. Bet tā nevar būt."
"Bet kāda man ir diagnoze?"
"Es vēl neesmu izdomājusi," viņa klusi atbildēja un aizgāja.
Kad mani izrakstīja ārste atzina: "Cik žēl, ka jūs aizejat, mums vēl ir daudz smagi slimo."
No mūsu palātas izrakstījās visas. Bet nodaļā tajā mēnesī mirstība samazinājās par 30%.
Dzīve turpinājās. Tikai skats uz to bija kļuvis citādāks. Šķita, ka es uz pasauli esmu sākusi skatīties no augšas, līdz ar to ir mainījies apskatīto notikumu mērogs. Bet dzīves jēga izrādījās tik vienkārša un viegli sasniedzama. Vienkārši- IR JĀIEMĀCĀS MĪLĒT. Tad tavas iespējas kļūs bezgalīgas, un visas vēlēšanās piepildīsies. Protams, ja tu šīs vēlmes formulēsi ar mīlestību un nevienu nemānīsi, nevienam neskaudīsi, neaizvainosies un nevēlēsi citiem sliktu.
Viss ir tik vienkārši un sarežģīti.